Meļķitāru Muldas akmens

Saukts arī par Upurakmeni un velna akmeni, atrodas Aizkraukles pagastā. Nedaudz pirms Augstkalnu pieturas no Rīgas – Daugavpils šosejas pa kreisi atzarojas samērā paliels lauku ceļš, kas pie Paparžu mājām šķērso dzelzceļu. ~ 3km aiz dzelzceļa pa kreisi no ceļa, plašā morēnas līdzenumā, agrākā Muldas purva (tagad pļavas) malā redzams Meļķitāru Muldas akmens.

Dižakmeņa augstums – 2.8 m, garums – 4.9 m, platums – 3.7 m, apkārtmērs – 14.5 m, tilpums – 25 m3.
Tas ir daļēji noapaļots, konusveida formas rapakivi granīts. Pašā augšā tam ir muldveida iedobums. Muldas izmēri ir 195x50 cm, dziļums ~20cm. Tas ir lielākais šāda veida iekalums Latvijā. Lai piekļūtu pie muldas, granīta bluķim sānos iecirsti vairāki robi pakāpieniem. Senāk te auguši lieli ozoli un ļaudis ik gadus uz šī Muldakmens ziedojuši pirmā kūluma labību, arī vārpas, sviestu, pienu. Muldā bieži mesta nauda.

Arheoloģiskajos pētījumos 1973.g. atklāja, ka ap to ir daudz ogļu no seniem ugunskuriem un dedzis māla klājums. Izrakumi un tautas nostāsti liecina, ka Meļķitāru Muldakmens kā kulta vieta izmantots līdz pat 19.gs vidum. Uzskatījuši, ka ūdens, kurš sakrājies muldā, dziedina. Par ārstēšanos ļaudis metuši muldā sīkas monētiņas. Baronese Anna fon Šulca izsolījusi kādas mājas tam, kas šo akmeni atgādās Aizkraukles muižā pie pils, taču nevienam tas nav bijis pa spēkam.

Pieminekļu valdes aizsargājamo objektu sarakstā iekļauts 1928. gadā, Padomju Latvijas arheoloģisko pieminekļu sarakstā 1957. gadā, bet ģeoloģisko pieminekļu sarakstā 1977. gadā.

 

Dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš par Meļķitāru Muldakmeni raksta:

Melķītāru Muldakmens Aizkraukles novadā ir lielākais ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā un, iespējams, vēl tālāk. Arī Igaunijā, kur akmeņu milži grupējas kā kalni un mājas, nav tik liela muldakmeņa.
Kas ir muldakmeņi?
Pēc kulta vietu speciālista Jura Urtāna skaidrojuma, muldakmeņi ir viens no Latvijas seno kultakmeņu veidiem. Muldakmeņu nosaukums ceļas no akmeņos ieveidotā raksturīgā garenā iedobuma, kas atgādina muldu. Muldakmeņus izmantoja ziedošanai un citās tradīcijās.
Ar muldakmeņiem saistās teikas par velna darbošanos, kas ļauj tos uzskatīt arī par mitoloģiskiem akmeņiem. 
Par vairākiem muldakmeņiem ir rakstiskas ziņas baznīcu vizitāciju protokolos, ka zemnieki tur ziedojuši vai upurējuši. Par tiem būtiskas ziņas iegūstam no vēstītājfolkloras, kas pierakstīta līdz Otrajam pasaules karam.
Pirmais muldakmeņus kā raksturīgu Latvijas dobumakmeņu veidu 1974. gadā izcēla un plašāk aprakstīja arheologs Andris Caune.
Bet Juris Urtāns raksta: "Patlaban Latvijā ir reģistrēti 16 tādi dobumakmeņi, kurus var pieskaitīt muldakmeņiem. No šiem 16 par drošiem muld-akmeņiem atzīstami deviņi... Visi muldakmeņi situēti Vidzemē un raksturo tieši šo novadu." Pēc manām domām, arī šie drošie muldakmeņi ir nedroši.

Melķītāru Muldakmens ir visu muldakmeņu virsaitis, jo ir visskaistākais un devis savu vārdu vienai savdabīgai kultakmeņu grupai. Dobumaino kultakmeņu jeb svētakmeņu klasifikācija ir šāda: bļodakmeņi, kausakmeņi, muldakmeņi, šķīvjakmeņi, pēdakmeņi un bedrīšu akmeņi.

Melķītāru Muldakmenim abus vārdus rakstām ar lielo burtu. Pirmais vārds nāk no senās Melķītāru mežsargmājas. Ansis Opmanis ir rūpīgi izpētījis senās muižu kartes un atradis, ka Muldakmens tur iezīmēts jau 1874. gadā, bet Melķītāru mežsargmājas
celtas ap 1875. gadu. Par Muldmuldakmeni ļaudis šo dīvaino
milzi saukuši jau tālos 
aizlaikos. Akmens savu vārdu devis pat purvam, kurā tas atradies. Un vēl senākos laikos tur bijis Muldas ezers, kas pamazām aizaudzis, pārvērsdamies par Muldas purvu. Pirmā publikācija par Muldas akmeni un purvu ir 1894. gadā Jāņa Ozola Aizkrauklē pierakstīta teika: "Netālu no Aizkraukles mežkunga muižas pie Muldas purva atronas akmens ar tādu iedobumu kā mulda. Senāk velns no Muldas ezera esot smēlis ūdeni un šinī akmeņa muldā mazgājies; bet ar laiku ezers esot palicis (izsmelts) par purvu un tādēļ velns aizgājis uz citurieni. Senāk šejienieši esot ziedojuši uz šā akmeņa ik gadus labību no pirmā kūluma, arī ēdienus (turpat tuvumā senāk arī mājas bijušas)."

Mūsdienās maza dzelzceļa pietura Aizkraukles pagastā, kurai agrāk nebija vārda, nosaukta par Muldakmeni, kaut gan vēsturiskais un brīnumainais akmens no šīs stacijas atrodas četrus kilometrus tālāk.

Melķītāru Muldakmens ir kā milzīgs rombisks kristāls, kas savdabīgi nostādīts uz vienas šķautnes. Akmens no katras puses maina savu veidolu. No viena skatpunkta tas ir kā piramīda, no cita kā rombs, un vēl no cita tas parādās kā četrstūris un arī kā trapece vai kā savdabīgs krēsls ar karalisku atzveltni.

Vairāk nekā divu metru augstumā akmenī ir tā lielais brīnums – klasiska 2 metrus gara, līdz 50 cm plata un 20 cm dziļa mulda, kas gandrīz vienmēr ir pilna ar ūdeni. Tā atrodas akmens ziemeļu pusē, no dienvidu saules stariem to aizsargā 70 cm augstais atzveltnis. Mulda atrodas 2,3 m augstumā no zemes un, nepakāpjoties uz augšu, tā nav redzama.

Muldā saiet 80 l ūdens. Šādu akmenī uztvertu debesu ūdeni ļaudis visos laikos ir uzskatījuši par svētu un dziedniecisku pret dažādām kaitēm.

Pie Muldas akmens senos laikos esot kristīti bērni un noturēti dievkalpojumi. Vēl 19. gs. 50. gados iedzīvotāji pie akmens un uz akmens atraduši ziedokļus – ogles, labības vārpas, sviestu. Dažreiz akmens bijis apliets ar pienu. Jāņu vakarā pie tā nākuši līgot un kūruši uguni.

Netālu no Melķītārēm, pa kreisi no tilta pār Maizītes upīti, esot bijis Svētavots. Kaut kur tuvumā bijis arī Upurozols, bet tā vietu neviens vairs nezina.

Visapjomīgākos pētījumus un populārzinātniskās publikācijas par Melķītāru Muldakmeni veicis profesors Juris Urtāns. Viņš 1972. un 1973. gadā pie Muldakmeņa izdarījis arheoloģiskos izrakumus 
7 x 8 m lielā laukumā. Ak-mens ziemeļu pusē, kur ir mulda 0,3 līdz 0,7 m dziļumā, 1,5 m2 platībā atklājas līdz 4 cm biezs, slīpi likts, dedzis māla klājums. Ap to un uz tā bijis daudz pelnu un ogļu. Profesors secina, ka tā varētu būt ziedojamā vieta, kur kurināta arī uguns.

Tas, ka pie Muldakmeņa nav atrastas ziedojumu materiālās liecības, varētu apstiprināt, ka ziedošanai izmantoti zemnieku saimniecībās vieglāk pieejamie lauksaimniecības un lopkopības produkti, kas zemē nav saglabājušies.

Mulda izskatās tik mērķtiecīgi precīza, ka Juris Urtāns un arī citi to uzskata par cilvēku roku darbu.

Tomēr lielais Melķītāru Muldakmens ar visu savu brīnišķīgo muldu ir pašas dabas brīnumdarbs. Kāpēc esmu par to pārliecināts? Šajā 80 l lielajā dobumā nav saskatāma neviena kaluma pēda. Turklāt ir ļoti labi redzams, kā dobums izdrupis starp akmens slānekļa plaisām.

 

Latvisko krustabu ceremonija

Gan senos laikos, gan arī vēl mūsdienās pie Meļķitāru Muldakmens tiek krustīti bērni pēc senlatviešu tradīcijām.

Latvisko krustabu ceremoniju Aizkrauklē pie Meļķitāru Muldakmens izpilda folkloras kopa "Karikste" Anitas Ostrovskas vadībā.

T. +371 29497587

 

 

Tautā klīst arī vairākas leģendas par Meļķitāru Muldakmeni.

Viena no tām vēsta:

1926. gadā E. Zemture ir pierakstījusi: "Senos laikos, kad mājām vēl nebijis logu, istabās krāšņu un ļaudīs vispārīgi valdīja tumsība un māņticība, kāda sieva, nesdama smagu maizes muldu, gājusi pār purvu uz kaimiņu krāsni maizi cept. Nakts bijusi ļoti tumša, baigi kliegušas pūces, un žēli vaidējuši ūpji. Purvā valdījis nakts baigums. Sievai nesamais palicis ļoti smags un kājas stigušas purva dūņās. Liela noguruma pārņemta, sieva iesaukusies: "Vai tad pats velns nevarēja paraut to muldu ar visu purvu!" Tūdaļ mulda nogrimusi. Sieva ar mokām iztikusi laukā no muklāja purva un aizkūlusies līdz kaimiņiem, kur pavadījusi nakti. Otrā rītā atpakaļ ejot, tai vietā, kur mulda nogrimusi, bijis liels akmens, kas atgādinājis maizes muldu ar līstošu mīklu, tāpēc arī purvu nosaukuši par Muldas purvu un akmeni par Muldas akmeni.