Ceļu pie lasītājiem sācis izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdotais Lindas Šmites romāns “Ne tikai Staburaga bērns Valdis” – veltījums vairākās paaudzēs iemīlētā bērnības stāsta “Staburaga bērni” autoram un izcilam pedagogam Voldemāram Zālītim (1865-1934). Bebru pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Linda Šmite savu jauno grāmatu nosaukusi par dāvanu rakstnieka 157. dzimšanas dienas atcerē, kas 28. septembrī tika sirsnīgi svinēta viņa dzimtajās mājās – Sausnējas pagasta vēstures muzejā “Līdumi” reizē ar grāmatas atvēršanas svētkiem.
Tā ir brīnišķīga dāvana arī mūsu novada iedzīvotājiem, jo grāmatas lappusēs atviz Valda laimīgās zēnības dienas Vīgantē un dzīves laiks Koknesē, kad mērots ceļš uz Krievkalna draudzes skolu, apjūsmots Pērses gravas skaistums, daudz paveikts, darbojoties Kokneses dziedāšanas biedrībā.
Valda bērnības tēlojums “Staburaga bērni” ir kļuvis par pieminekli Daugavas dzelmē nogremdētajai Staburaga klintij. Savukārt Lindas Šmites romānā mēs iepazīstam pedagoga Voldemāra Zālīša, rakstnieka Valda, divas personības daļas, kuras gāja roku rokā un paver vēl vienu mazāk zināmu šķautni Latvijas 20. gadsimta pirmās trešdaļas kultūras dzīvē. Sausnējā dzimušais zēns kļuva ne tikai par atzītu rakstnieku un tulkotāju, bet, palikdams uzticīgs jaunības dienu ideāliem, divdesmitā gadsimta sākumā dedzīgi piedalījās latviešu skolu politikas veidošanā.
Lindas Šmites vārds mums labi zināms – savā ikdienas darbā viņa ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Bebru pamatskolā, bet kopš 2009. gada radījusi fantāzijā sakņotus romānus, grāmatas bērniem, rakstījusi par ievērojamiem cilvēkiem – arī par mūsu novadniekiem. 2015. gadā nāca klajā biogrāfisks romāns par tēlnieku Voldemāru Jākobsonu “Āmurbrālis, akmens cietais”, 2016. gadā romāns “Vilnis Plūme. Vīrs ar Nameja gredzenu”, bet par Iršu pagasta unikālo vēsturi vēsta 2019. gadā izdotais romāns “Aizved mani uz Hiršenhofu”. “Ne tikai Staburaga bērns Valdis” ir rakstnieces septiņpadsmitā grāmata, tapusi divu gadu laikā, pamatīgi pētot un iedziļinoties Voldemāra Zālīša personībā un daiļradē.
Linda ir dzimusi, augusi un dzīvo Madonas novada Liepkalnē. Viņa pati teic: “Uz ziemeļiem no manas mājas apmēram 13 kilometru attālumā atrodas Rūdolfa Blaumaņa “Braki”, uz dienvidiem Vietalvas “Siljāņos” dzimis Pērsietis, uz austrumiem – Valda dzimtā vieta Sausnējas muižā, uz rietumiem - Liepkalnes dzejnieka Pētera Blaua dzimtā māja Ogres upes krastā. Tāds maģisks ietvars, kurā jūtos no viņiem apstarota.“
Saviļņojums, atkal no jauna izlasot “Staburaga bērnus”, devis ierosmi grāmatai par tās autoru. “Aizvēru grāmatu un padomāju, ka dzīvoju Sausnējas pagastā, kur dzimis Voldemārs Zālītis, bet par viņu neko nezinu,” stāsta Linda. Sausnējas pagasta vēstures muzejā, kas iekārtots vecajā muižas ēkā, izpētījusi Valdim veltīto ekspozīciju. Vislielāko pateicību viņa pauž atsaucīgajām muzeja darbiniecēm, kuras dāsni dalījās ar gadu gaitā apkopotajiem materiāliem.
Arī par Koknesi viņai savs stāsts: “Atradu Koknesē “Jaunkalniešu” māju, kuru Valda brālis Kārlis bija nopircis par kroņa darbā nopelnīto un iekrāto. Vecākiem vairs nebija jāstaigā no muižas uz muižu, viņiem beidzot bija savs jumts virs galvas. Tagad tur dzīvo veca tantiņa, kas neko nezina par Valdi. Labi, ka nams nav pārveidots un modernizēts, dārzā vēl aug vecās ābeles. Man bija svarīgi to atrast, jo gribēju pieskarties paksim, dabūt Valda sajūtu.”
Grāmatas atvēršanas dienā ceļu uz Sausnējas pagasta vēstures muzeju bija mērojuši gan vietējie iedzīvotāji, gan Lindas talanta cienītāji no Jaunjelgavas, Kokneses, Iršiem, Ērgļiem, Madonas, Vecpiebalgas un Rīgas. Pasākuma vadītājas lomā lieliski iejutās Madonas novada Ērgļu apvienības pārvaldes vadītāja Elita Ūdre, ar muzikāliem priekšnesumiem priecēja Jumurdas sieviešu vokālais ansamblis “Ievziedi” un koklētāju ansamblis, kopā savijot Lindas emocionālo stāstījumu par romāna tapšanu, grāmatas fragmentu lasījumus un vārdos netveramo, bet tik ļoti sajūtamo šīs dienas gaviļnieka klātbūtni ar viņam iedegto sveces liesmiņu un dāvāto rozi.
Piecu gadu vecumā Voldemārs Zālītis kopā ar ģimeni nonāca Vīgantē, vietā, kas aprakstīta stāstā “Staburaga bērni”. Lindas grāmata iesākas ar brīdi, kad 1874. gada Jurģu dienā zēns kopā ar vecākiem Juri un Madi Zālīšiem atstāj Vīgantes muižu: “…kur paliek varenais un skaistais Staburags, dzidrais Liepavots, bet pāri visam tik labs Draugs, kāda otra visā pasaulē nevar būt.” Priekšā zēnam visa dzīve, un viņš sev par dzīves mērķi ņem tēva vārdus: “Cilvēks bez skolas ir kā koks bez dzīvības” un tur doto solījumu – kļūst par mācītu vīru. Jau jaunībā saprata, ka jāmeklē gaisma un tā jādod citiem. Mūža nogalē piešķirtais Triju Zvaigžņu ordenis ir atzinīgs viņa darba novērtējums pedagoģijā.
Bet uz grāmatas vāka mums pretī veras jauns rakstnieks un skolotājs gaišām un gudrām acīm, šo silto skatienu saglabājot visu mūžu. Aizkustinoša romānā ir epizode, kur meita Irma zīmē tēva portretu un atzīst, ka visgrūtāk ir uzzīmēt tēva acis, jo “tās neprot novecot. Tās vienmēr rādījušas ceļu pie gaismas”.
Tie, kas grāmatu jau paguvuši izlasīt, arī kādreizējā Lindas latviešu valodas skolotāja Ērgļu vidusskolā Mārīte Breikša, sveicot savu skolnieci, atzina, ka Lindai ir izdevies iejusties “Staburaga bērnu” autora valodā un stilā. “Jā, Valdis man stāvēja klāt un palīdzēja rakstīt, tāpēc aizgāja viegli, un stils pats mani veda. Kad skatos uz padarīto, brīnos, kā tas man ir izdevies, otrreiz ko tādu vairs neuzrakstītu,” – klātesošajiem atzina grāmatas radītāja.
Starp daudzajiem apsveikumiem, ko Linda saņēma grāmatas atvēršanas brīdī, negaidīts un zīmīgs bija viņas bijušā kolēģa jaunjelgavieša Aivara Bites dāvinājums – 1956. gada 6. jūnijā uzņemtā Staburaga klints fotogrāfija – visskaistākā pateicība par paveikto un dāvanu mums visiem.
Kad atvērsiet grāmatu, izlasīsiet par moto izvēlētās Valda dzejas rindas: “Jo domas – debess pērles, ko lielais Dievs mums dod.”
Lai jaunajai grāmatai gaišs ceļš pie lasītajiem!