“Balle beigusies. Pēdējie ģitāras akordi, bet mājās vēl negribas iet. Vai pazīstat šo sajūtu?” tā iesākas Artūra Zemnieka jaunā grāmata “Mājās vēl negribas iet”, un tāda sajūta bija arī visiem, kuri 7. oktobra vakarā piedalījās tās atvēršanā Aizkraukles kultūras centrā. Īpašajā pasākumā satikās grāmatas varoņi – mūziķi, kuri spēlējuši dažādās grupās, kas laikā no 1970. gada darbojās Aizkraukles un Skrīveru pusē.
Artūra Zemnieka vārdu ikviens saistām galvenokārt ar mūziku – viņš spēlē ģitāru leģendārajā grupā “Opus Pro”, māca jaunos ģitāristus Aizkrauklē un Secē, spēlē Skrīveru grupā “Remershof”. Reti kurš gan zina, ka savulaik viņš absolvējis vēstures fakultāti, un arī tas, ka Artūrs raksta grāmatu, droši vien daudziem bija pārsteigums. Ideja grāmatai radusies pandēmijas laikā, un virzītājspēks, lai tā iznāktu, bija biedrības “Aizkraukles reģionālā tautskola” vadītāja Anita Ostrovska, kura palīdzēja grāmatas tapšanā un rediģēšanā. Grāmata rakstīta apmēram divus gadus, un nu šī lokālā rokenrola hronika, kas vēsta par pagājušā gadsimta 60. līdz 90. gadu muzikālajām apvienībām Skrīveros un Aizkrauklē (tolaik Stučkā), tika atvērta.
Pasākumā Artūrs Zemnieks gan jokoja, ka viņa latviešu valodas skolotāja varētu būt šokēta, uzzinot, ka viņš uzrakstījis grāmatu, bet nopietni piebilda: “Manī vienmēr mājojis tāds pagātnes izpētes dzinulis, kas jau jaunībā materializējās vēsturnieka diploma iegūšanā. Līdz pat šim brīdim nekad gan neesmu to licis lietā, un, lai gan šajā grāmatā apkopotas vēsturiskas ziņas, taču tās tapšanā izmantots pats neuzticamākais vēsturnieka avots – cilvēku atmiņas. ”
Grāmatā apkopoti mūziķu stāsti par savā laikā populārām mūziķu apvienībām – grupām “Matadors”, “Haubi”, “Džemperi”, “Ego”, “Max”, “Sikspārnis”, “Dendijs”, “Pagrabs”, “Kodols”, “Remershof”, Aizkraukles kolhoza deju orķestri “Avia”, Skrīveru pārtikas kombināta un Skrīveru izmēģinājumu saimniecības vokāli instrumentālajiem ansambļiem. Tajā reizē atklāta tā laika būtība, ideoloģija un cilvēku noskaņojums. Laiks, kad mūzikas instrumentus nopirkt nevarēja, bet tos gatavoja paši, un viens otrs bija iemanījies izgatavot ne tikai ģitāras un pastiprinātājus, bet pat ģitāras stīgas. Šajā ziņā ar īpašu izdomu un inženiera talantu bija apveltīti skrīverieši Juris Uzulnieks un Hermanis Brenčuks, kurš gatavoja un laboja aparatūru pusei Latvijas grupu. Hermaņa grupas mūziķi atminas, ka pat koncertos uz skatuves tikpat svarīgs instruments kā ģitāra bija arī lodāmurs.
Viens no grāmatas autora pirmajiem uzrunātajiem cilvēkiem bija Aivars Millers, savulaik populārās šīs puses grupas “Matadors” ģitārists, tagad – uzņēmējs, kura vārds Skrīveros saistās ar daudziem finansiāli atbalstītiem projektiem, par ko 2014. gadā viņš saņēma “Latvijas lepnuma” balvu nominācijā “Mecenāts”. Artūra ideja rakstīt grāmatu Aivaru Milleru aizrāva, un viņš sponsorēja tās drukāšanu. Finansiālu atbalstu grāmatas tapšanā sniedza arī Aizkraukles novada pašvaldība – saistībā ar Aizkraukles reģionālās tautskolas projektu šim mērķim piešķirti 600 eiro.
“Šī grāmata ir fantastisks darbs, un esmu neizsakāmi priecīgs, ka tapis kaut kas tik unikāls,” atzīst Aivars Millers. “Tās atvēršanā pulcējas ļaudis, kas viens otru pazīst, un tagad mūs visus vieno arī šī grāmata – vēstures liecība tam, kas mūs vieno. Lai gan sākumā Artūra iecere izklausījās mazliet neticami, taču ļoti priecājos, ka grāmata tapusi.”
Svinīgā grāmatas “Mājās vēl negribas iet” atvēršanā kopā pulcējās tās varoņi – mūziķi no savulaik populārajām grupām. Vakars izvērtās ļoti sirsnīgs un īpašs. Stāstus par grāmatas tapšanu un citātu lasījumus papildināja mūzika – uz skatuves atkal kāpa grupas, kas kopā muzicējušas pirms 50, 40 vai 30 gadiem. Viens otrs atzina, ka ģitāru rokā nav turējis pāris gadu desmitus, bet laiks un mēģinājumu trūkums nekādi nebija kaitējis ne prasmei, ne muzikālajam skanējumam. Vīri, kuriem tagad jau 60 un vairāk gadu, atkal sajutās kā foršākie puiši ciemā un, tāpat kā toreiz, publika viņu uzstāšanos uzņēma ar skaļām emocijām un patiesu sajūsmu. Daudziem no viņiem, kāpjot no skatuves, acīs bija asaras. Arī brīdī, kad pasākuma noslēgumā visu klātesošo izpildījumā skanēja dziesma “Mājās es negribu iet” – tā pati, kuru balles noslēgumā parasti dziedāja “Pagrabs”.
Improvizētajā koncertā, lai gan iepriekš netika mēģināts, labi skanēja gan solistēm Antoņinai Breidakai un Guntai Rūķei, gan mūziķiem Broņislavam Mačuļskim, Hermanim Brenčukam, Aivaram Mottem, Jānim Liepiņam, Guntim Rumpānam un daudziem citiem. Protams, arī grupas “Credo” izcilajam ģitāristam Armandam Alksnim, kurš mūziķa karjeru uzsāka mūsu pusē. Starp citu, Gunta Rūķe savulaik ne vien dziedāja Jāņa Ostrovska vadītajā Skrīveru izmēģinājumu saimniecības vokāli instrumentālajā ansamblī, bet bija grāmatas autora Artūra Zemnieka muzikālo pamatu licēja – kopā ar savu bērnudārza “Sprīdītis” muzikālo audzinātāju Artūrs 1988. gadā Stučkas rajonu pārstāvēja pirmajā republikas mazo vokālistu konkursā “Cālis”. Četrgadīgais “cālis” pirmo vietu neieguva, bet pamanīts tika – noslēguma pasākumā viņu uz skatuves uznesa pats Maestro, un šī bilde – ar mazo Artūru un Raimondu Paulu – arī skatāma grāmatā.
Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, un ir daudz interesantu faktu un asprātīgu stāstu par mūziķiem, ballēm, dzīvi.
Artūra Zemnieka grāmata “”Mājās vēl negribas iet” izdota tikai 100 eksemplāros. Tie, kuri to vēlas izlasīt, grāmatu var iegādāties pie autora.
