21. aprīlī Aizkraukles Kultūras centrā notika mūsu novadnieka Pētera Barisona 120 gadu jubilejai veltītais koncerts "Aiz miglas man dzimtenes celiņš dārgs" ‒ īpaši svinīgs svētku pasākums, kurā piedalījās vairāk nekā divsimt Aizkraukles novada koru un vieskolektīvu dziedātāju.
Koncertā skatītājus priecēja jauktie kori “Aizkraukle” (diriģenti Eduards Grāvītis un Lelde Kamzole-Gagaine), “Madliena” (diriģente Ilze Sprance), “Mārtiņkoris” no Rīgas (diriģente Rita Birzule), jauktais koris “Lai top!” no Ļaudonas un vīru koris “Staburags” no Aizkraukles (abu kolektīvu diriģents ir Jānis Trūps), senioru koris “Alaine” no Koknesees (diriģents Aldis Lazdiņš), sieviešu kori “Daudzeva” no Daudzeses pagasta (diriģents Raimonds Gulbis), “Loreleja” no Pļaviņām (diriģente Diāna Austra Vaice) un “Anima” no Kokneses (diriģente Lelde Kamzole-Gagaine), P. Barisona Aizkraukles Mūzikas skolas absolvente ‒ vijolniece Ilze Gulbe ‒ un skolas pedagogu ansamblis: Baiba Pētersone, Natālija Juškeviča, Tatjana Sila, Līga Butāne, Artūrs Zemnieks, Daina Laganovska, Elīna Ivļeva, Evija Cepure un Ilona Makareni. Koncertā skanēja Pētera Barisona kora dziesmas, instrumentālā mūzika un citu latviešu komponistu skaņdarbi, Valda Zilvera veltījums komponistam jubilejā. Koncertu vadīja un fragmentus no Pētera Barisona atmiņām lasīja aktieris Jēkabs Reinis, radot iespaidu, it kā skanētu paša komponista balss.
Koncerta ieskaņā muzikoloģe un jauktā kora “Aizkraukle” dziedātāja Ilze Šarkovska-Liepiņa, atskatoties uz komponista, diriģenta un pedagoga Pētera Barisona (1904‒1947) dzīves gājumu un daiļradi, sacīja, ka mīlestība caurauž visu viņa dzīvi un devumu ‒ tā ir dziļa un līdz pat mūža nogalei nesavtīga mīlestība pret savu māti, dzimto pusi, mūziku un muzicēšanu visās tās izpausmēs.
“Mūzika bija kā Barisona otrā asinsrite, sākot no cītaras strinkšķināšanas līdz simfoniskā orķestra un operas diriģenta zizlim, no ballītes ar ragu orķestri līdz Dziesmu svētkiem, no ģitāras un mežraga spēles līdz dziedāšanai visos dzīves gadījumos,” sacīja muzikoloģe.
Simfoniskā un vokāli simfoniskā mūzika Pētera Barisona jaunradē bija centrālajā vietā, un katrs simfoniskais darbs ir muzikāli spilgts, izteiksmīgs un klausītāju mīlēts, piemēram, svīta “Ziedu vija”, “Latvju rapsodija”, kantāte “Brīnumzeme”, 2. simfonija, kas šī gada sākumā skanēja arī latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izpildījumā.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Pēteris Barisons diriģēja simfoniskos orķestrus koncertos Rīgā, Jūrmalā un Jelgavā, bija Nacionālās operas diriģents, bet pēc Otrā pasaules kara beigām vadīja Latvijas Konservatorijas Kompozīcijas katedru un diriģēšanas klasi.
“Barisona mūzikai raksturīga dažkārt līdz ekstāzei kāpināta liriska jutoņa un gleznainība, viņa meistarīgajā skaņu rakstā silts melodiskums un balsu vijīgums saplūst krāšņā kopskaņā. Jūtu patiesīgums un cildenums, kas caurauž ne tikai Barisona mūziku, bet arī komponista dienasgrāmatas, padara viņa dziesmas par 20. gadsimta 30. gadu latviešu kormūzikas klasiku, vienlīdz svarīgu arī šodien,” atzina Ilze Šarkovska-Liepiņa.
“Es esmu laimīgs. Tiešām! Tā ir neizsakāma laime un prieks, ja tu dzirdi pats savām ausīm tās skaņas, kuras sevī esi auklējis, veidojis, izlolojis, kuras rakstītas asarām acīs un tagad tu vari tās nodot tālāk, likt tām izskanēt šalcošās brāzmās. Tā ir laime ‒ redzēt, sajust, kā šis klusais, sevī izauklētais darbs atbalsojas klausītāju dvēselēs, liek tām iesilt jūsmā. Pats jūti sevi salejoties ar šiem simtiem vienā pārdzīvojumā, un tu neesi lieks, bet daļa no visiem. Un tā ir laime,” aktiera Jēkaba Reiņa lasījumā skanēja rindas no komponista dienasgrāmatas. Aktieris atzina, ka šis bija īpašs koncerts, un gan jau Pēteris Barisons par to ir gandarīts, noraugoties no mākoņa maliņas.
Kādā citā atmiņu fragmentā tika lasīts komponista pārskats par dienas veikumu: “Iestādīju deviņus ķiršus, trīs plūmes, kļavu un ceļa galā pie lielceļa ‒ divus ozolus. Kad atmiņas būs zudušas par mani, tad zaļos viņi vēl. To galotnes pret debess zilo jūru tieksies, tie redzēs laikus tos, kas nāks, kas tagad dus vēl nezināmā tālumā. Kaut spētu es tad viņu zaru galotnītēs iemiesoties un kaut brīdi vērties plašajā Dieva pasaulē!”
Atmiņas par Pēteri Barisonu tomēr nav zudušas ‒ komponista darbi ir iekļauti latviešu mūzikas zelta fondā, tie skan pāri koku galotnēm visā Latvijā, Aizkraukles Mūzikas skola nes viņa vārdu, un komponista piemiņai kori dziedās arī 25. maijā Dziesmu dienā Vīgantes parkā.
