"Mēs esam stipra tauta, mēs uzvarēsim karā un tie, kuri aizbraukuši, atgriezīsies mājās,” ar lepnumu par savas zemes aizstāvjiem teic ukraiņi, kuri tagad dzīvo Bebru pagastā.
Šobrīd Vecbebru tehnikuma kompleksa dienesta viesnīcu par savām pagaidu mājām sauc 120 Ukrainas civiliedzīvotāju. Vecbebru tehnikuma kompleksa vadītāja Austra Midega stāsta, ka 22. martā ieradās pirmā ukraiņu ģimene, un šajā laikā atbraucēju skaits arvien palielinājies. Ir ģimenes, kas atgriezušās dzimtenē, bet atbrauc atkal citi patvēruma meklētāji.
Lai bērni drošībā
“Gaišajās un mājīgajās telpās jūtamies labi, par mums ļoti rūpējas, tiekam lutināti ar gardām maltītēm ēdnīcā, kur tagad strādā arī četras mūsu tautietes. Vissvarīgākais, ka mūsu bērni ir drošībā. Vecbebros ir ļoti viesmīlīgi un dāsni cilvēki, un pati šī vieta - skaista, zaļa un sakopta,” visu savējo vārdā atzīst Olga Marinka Siromiatnikova, jauna un enerģiska sieviete, kurai ir psiholoģes izglītība, bet maija sākumā viņa sāka strādāt par skolotāja palīdzi Bebru pamatskolā. Viņa ar ģimeni, vīru un divām meitām Vecbebros dzīvo no 14. aprīļa. “Paldies Bebru pagasta ļaudīm par silto uzņemšanu, paldies skolas direktorei Lidijai Degtjarevai par uzticēšanos un iespēju strādāt!” – tikšanās reizē sacīja Olga, uzsverot, ka ukraiņi ir strādīga tauta un bez darba nevar dzīvot.
Šajā laikā daudzi Vecbebros mītošie ukraiņi ir atraduši darbu mūsu novada uzņēmumos un iestādēs – viens vīrietis strādā Iršos Latvijas Sarkanajā Krustā, seši vīri dodas uz darbu Koknesē, SIA “BALTPAL”, vēl citi sākuši strādāt celtniecībā, bet vairākas sievietes – tirdzniecības uzņēmumos Aizkrauklē.
Kā lielā ģimenē
Bebru pamatskolā mācību gads noslēdzies 19 ukraiņu bērniem, kuri šeit atraduši jaunus draugus un pamazām apgūst latviešu valodu. Vēl trīs ukraiņu zēni, kuri arī mācījās skolā, maija nogalē kopā ar savām ģimenēm devās atpakaļ uz Ukrainu. Par savu jauno skolu bērni ar sirsnību teic: jūtamies kā lielā ģimenē, kurā par mums ļoti rūpējas.
28. martā mācības skolā 7. un 8. klasē uzsāka pirmās ukraiņu skolnieces – māsas Lilija un Violeta Sidorenko. No marta nogales līdz maija sākumam no 2. klases līdz 9. klasei skolēnu skaitu papildināja bērni no kara postītās Ukrainas, visvairāk no Harkivas apgabala.
Bebru pamatskolas direktore Lidija Degtjareva, kura ir arī krievu valodas skolotāja, jaunajiem skolēniem sākotnēji visvairāk palīdzēja iejusties klašu kolektīvos. “Esmu gandarīta par savu kolēģu pašaizliedzību. Lai arī sākumā bija satraukums, kā vadīt mācību procesu, jo stundās bija jārunā divās valodās, skolotāji ļoti labi prata pielāgoties jaunajiem apstākļiem un ar lielu sirds degsmi darīja savu darbu. Pārliecinājāmies, ka matemātikā un arī citos mācību priekšmetos Ukrainas skolēni ir vienu mācību gadu priekšā Latvijas skolēniem, jo Ukrainā pakāpeniski pāriet no 12 gadu uz 11 gadu apmācību. Pagaidām viņi neapguva vēsturi un literatūru, šos priekšmetus mācīsies, kad būs labākas latviešu valodas zināšanas. Ukraiņu bērni ir komunikabli, ļoti ātri iejutās savās klasēs, kā arī atrada draugus no citām klasēm,” stāsta direktore.
Mācās latviešu valodu
No maija sākuma ukraiņu bērni ārpus mācību stundām un arī pēc mācību gada noslēguma apmeklēja latviešu valodas nodarbības. “Jaunāko klašu skolēniem latviešu valodu papildus mācīja skolotāja Indra Laba, bet no jūnija trīs reizes nedēļā ar 5. – 9. klašu skolēniem darbojās skolotāja Linda Šmite. Vecāko klašu skolēnu grupā latviski runāt mācījās ar viena studente, kura Ukrainā studēja Karazina Harkivas nacionālajā universitātē. Divpadsmitgadīgais Darens no Harkivas, kurš tikko pabeidzis 5. klasi, latviski pastāstīja, kā viņu sauc, cik ir gadu un to, ka ar mammu un tēti ir atbraukuši no Harkivas. Sarunu turpinot krieviski, zēns sacīja, ka ļoti patīk šī skola un skaistā Vecbebru apkārtne. Arī Alina, kura beigusi 5. klasi pastāstīja, ka ieradusies Vecbebros kopā ar vecākiem, vecmāmiņu un brāļiem. “Man patīk, ka šeit ļoti rūpējas par dabu, viss ir ļoti sakopts. Gribu labi iemācīties latviešu valodu,” teic Alina.
Vaicājot, kas kopīgs Latvijai un Ukrainai, bērni vienprātīgi atzina, ka tā ir brīnišķīgā daba un sirsnīgie cilvēki. Viņi ilgojas pēc mājām, bet arī šeit sajūt ģimenisku siltumu. Skolotājas Olgas meitiņa Katja, kura pabeigusi 4. klasi, atklāja, ka ļoti daudz laika pavada kopā ar saviem draugiem un dodas peldēties uz tuvējo dīķī, kā arī kopā ar citiem bērniem viņa darbojas muzikālajā kolektīvā, kas sniedza priekšnesumus 14. jūnija atceres pasākumā Kokneses kultūras centrā.
Sarunas noslēgumā, fotografējoties pie skolas ziedošajiem ceriņiem, vēlreiz sakot paldies par viesmīlību un cilvēcību, Olga Marinka Siromiatnikova teic: “Kad viss reiz beigsies, gaidīsim jūs ciemos Ukrainā!”