Ar atjaunotu izstāžu zāli, izcilu novadnieču gleznu izstādi, Kokneses mūzikas skolas talantīgo audzēkņu koncertu un sadziedāšanos ar “Kokneses zēniem” tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālajā mājā “Galdiņos” pavadīta Muzeju nakts un atklāta jaunā tūrisma sezona.
13. maijā Koknesē svinēja Sama modināšanas svētkus, bet Bebru pagastā tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālā māja un Latvijas Biškopības vēstures muzejs šajā dienā, tāpat kā citi muzeji un kultūrvietas Latvijā, svinēja Muzeju nakti.
Sirsnīgs paldies bebrēniešiem, iršēniešiem, koknesiešiem, visiem novadniekiem un tālu ceļu mērojušiem Muzeju nakts pasākumu apmeklētājiem, kuri apciemoja “Galdiņus” un pabija vietā, kur smaržo medus!
“Mans šķūnis – mana paradīze” – tā par saviem mīļajiem “Galdiņiem”, mājām, kurās pavadīts gandrīz viss mūžs, teicis Voldemārs Jākobsons.
Sagaidot jauno tūrisma sezonu, memoriālas mājas izstāžu zāle ieguvusi jaunu veidolu – brūnie sienu dēļi kļuvuši gaiši pelēki, vienai no centrālām sienām noņemta skaidu plāksne un tagad priecē restaurēti sākotnējie šķūņa dēļi. Mākslinieka lielformāta darbiem iegādāti jauni rāmji un izgatavoti paspartū, kā arī skulptūru nosaukumi latviešu un angļu valodā tagad lasāmi mūsdienīgā atveidā, to dizains pielāgots mākslas darbiem. Izstāžu zāles ekspozīcijas mākslinieciskā noformējuma renovāciju teicami paveikusi koknesiete – māksliniece un restauratore Elīna Māliņa. Galvenās muzeja telpas atjaunošana notikusi par Aizkraukles novada pašvaldības atvēlētajiem budžeta līdzekļiem memoriālajai mājai un Andra Kristona - Voldemāra Jākobsona skolnieka, ārsta un komponista no Liepājas, ziedojumu “Galdiņu” mājas saglabāšanai un attīstībai.
Koka ēka, sākotnēji Vecbebru muižas šķūnis, pirmās pārvērtības piedzīvoja 1905. gadā, kad, pārceļoties no Rīgas, tajā uz dzīvi apmetās Jākobsonu ģimene un viņu sešgadīgais dēlēns Voldemārs. 1976. gadā, divus gadus pēc mākslinieka aiziešanas mūžībā, “Galdiņos” atvēra memoriālo māju-muzeju un lielā šķūņa telpa tika pārbūvēta par izstāžu zāli, kur izvietotajā ekspozīcijā skatāmi tēlnieka darbi un citu mākslinieku nelielas izstādes.
Muzeju nakts pasākumā ikvienam bija iespēja pārliecināties, kā atjaunotajā izstāžu zālē ienākusi gaisma, krāsu smarža, kā uz gaiši pelēka fona dzīvāki kļuvuši Jākobsona akmens tēli un zīmējumi, kā tajā lieliski iederas nelielā Edītes Krastenbergas un Agneses Krastenbergas gleznu izstāde “…ar cerībām uz gaismu, ko radām…”.
Sasaucoties ar šī mēneša dižo jubilāru Imantu Ziedoni, kuram 3. maijā apritēja 90. mūža gadskārta, Muzeju nakts pasākuma moto tika meklēts un atrasts dzejnieka 1978. gadā uzrakstītajā dzejolī: “Re, kā tā saule lej un lej arumos, mežos un bizēs!” Šis dzejolis iesākas ar vārdiem: “Starp citu, starp citām tautām, Mēs esam tauta, kas vizēs.” Un šie vārdi arī mums šajā dienā lika stalti izslieties un apzināties, ka mēs esam saules tauta un mūsu spēks ir dzīvošanā saskaņā ar saules ritu. 13. maija pēcpusdienā, kad sākās Muzeju nakts pasākums, saulīte staroja “Galdiņu” pagalmā Jākobsona “Tautumeitas” bizēs un noglāstīja pelēko laukakmeni. Arī mākslinieka gaiši viz un viņa paveiktais ir daļiņa no mūsu tautas vizējuma.
Ar Kokneses Mūzikas skolas absolventes Helēnas Vildes dziedājumu – dziesmu no topošās dziesmu spēles “Pērses meitene”, kurai mūziku radījis Andris Kristons, iesākās Muzeju nakts pasākums “Galdiņos”, kur bija sapulcējušies vietējie iedzīvotāji un citi novadnieki, arī Kokneses Mūzikas skolas audzēkņi un viņu vecāki.
Diemžēl māksliniece Agnese Krastenberga slimības dēļ nevarēja piedalīties izstādes atklāšanā, bet viņas klātbūtne un personības starojums bija jūtams katrā viņas darbā. To savā sveicienā Muzeju nakts svinētājiem pauda arī Kokneses apvienības pārvaldes vadītāja Agrita Vagoliņa: “Prieks, ka Muzeju nakts pasākumā šī māja ir atvērta visiem, vēl lielāks prieks par novadnieču divpadsmit gleznām šajā izstādē. Māksla, tāpat kā dzīve, ir ceļojums. Tūrisms un ceļojums ir nesaraujamas lietas. Ceļojumam parasti ir vairākas stratēģijas, un viena no tām ir, ka gan mēs, gan mākslinieki ceļojam, lai gūtu sev iedvesmu, pozitīvas sajūtas. Kad darbi radīti un tie ir ar vēsturisku vai pievienotu vērtību, tad mēs braucam un meklējam tos darbus, skatāmies, esam gatavi ceļot gan vīzijās, gan domās, gan tālos ceļos, lai mēs redzētu to, kas ir uzgleznots. Ceļojums vai tūrisms ir dzīvs visādos griezumos. Kā lasīju, Edītes Krastenbergas darbi ir ar lirisku un ļoti smalku piesitienu, savukārt Agnesei gaisma sitas cauri visiem viņas darbiem, un viņai ļoti patīk gleznot pavasari dārzā. Manuprāt, tā ir cilvēku iekšējās dvēseles skaņa, ko viņi pauž caur savām gleznām. Agnese Krastenberga ir teikusi — gudrība ir gaišumā. Paņemiet sev no šīs izstādes gaismu un gudrību!”
Izstādes atklāšanā tika pieminēts, ka Edīte Krastenberga (1929-2016) ir dzimusi Pļaviņās, kur arī aizritējusi lielākā mūža daļa. Voldemārs Jākobsons, 1931. gadā absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju, sāka strādāt par skolotāju Pļaviņu pilsētas ģimnāzijā. 40. gadu sākumā viņš zīmēšanu mācījis arī mazajai skolniecei Edītei. Zinot šo faktu, izstāde kļūst vēl simboliskāka un dziļāka. Kad Edīte Krastenberga beidza Mākslas akadēmiju un atgriezās Pļaviņās, Voldemārs Jākobsons bieži apciemoja savu skolnieci un, ciemojoties stāstīja par saviem ceļojumiem pa Eiropu un saviem jaunajiem darbiem. Viņš arī pamanīja, ka mazajai Agnesei padodas zīmēšana. “Staburaga” priekštece “Komunisma Uzvara” 1967. gada jūlijā ir publicējusi Lilijas Lauces interviju ar Voldemāru Jākobsonu, kurā viņš stāsta, ka lepojas ar savu skolnieci Edīti Krastenbergu un ir pārliecināts, ka viņas meita reiz kļūs par mākslinieci. Savukārt Agnese Krastenberga atceras meistara sacīto: “It visā ir jāpamana būtiskais.” Novadnieču izstāde “Galdiņos” būs skatāma līdz 1. jūnijam.
Voldemārs Jākobsons bija lepns par katru savu talantīgo audzēkni, kurš savu dzīves aicinājumu atrada mākslas ceļā. Skolotājs noteikti lepotos arī ar Elīnu Māliņu, skolotāju, mākslinieci un restauratori, kura, pabeidzot studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, ir atgriezusies Koknesē. Viņa labprāt piekrita šim izaicinājumam, liekot lietā savas zināšanas un radošumu, piešķirt izstāžu zālei jaunu veidolu. Sākot telpas atjaunošanu, uz vaicājumu, kā mainīt ar skaidu plāksni noklāto sienu, viņa atbildēja: “Viss ir iespējams, tikai jāskatās, kas tai apakšā. Pasākumā Elīna Māliņa pastāstīja: “Sākumā likās, ko šeit var mainīt, nepieciešami lieli līdzekļi. Tur bija ne tikai skaidu plāksne, bet arī rīģipsis, kaut kāds nezināms materiāls. Bet bija manāmi dēļi. Ja dēļi, tad visu lieko ņem nost. Acīmredzot tos lika pats mākslinieks, un tas ir viņa roku darbs. Man pašai patīk tāds mežonīgs, nav visam jābūt skaistam un gludam. Kāpēc pelēks? Uz pelēka viss izskatās ļoti labi, jebkādas krāsas. Pie brūnā bija pierasts, bet prasījās svaigumiņa. Tagad visa telpa kā viens kopums.” Paldies Elīnai par lieliski paveiktu darbu un cerot arī uz turpmāku sadarbību, jo pārmaiņas ir nepieciešamas arī izstāžu zāles griestiem un darbnīcas sienām, kur arī šopavasar noņemtas kartona plāksnes un ir jāveic atsegto dēļu sakārtošana.
Liels paldies jāteic arī Kokneses komunālās nodaļas pārzinim Aldim Neijam par atjaunoto memoriālās mājas norādi – oriģinālu “Galdiņu” vizītkarti. Pēc Bebru pagasta sporta pasākumu organizatora Arta Zvejnieka ierosmes Aldis Neija ir izveidojis arī bērza koka statīvus 70. – 80. gados izgatavotajām slēpēm, kas tagad arī būs skatāmas memoriālās mājas ekspozīcijā, tā papildinot Voldemāra Jākobsona unikālos slēpju pārus, kurus viņš savulaik pats gatavojis.
Lai paveiktu iecerēto, ir svarīgs veiksmīgs komandas darbs. Paldies Bebru pagasta pakalpojumu centra vadītājai Jolantai Mašinskai un komunālās nodaļas vadītājam Jurim Bāram par atsaucību un palīdzību, gatavojoties Muzeju nakts pasākumam un sākot jauno darba sezonu.
Kokneses Mūzikas skolas audzēkņi muzikālie priekšnesumi pasākumam piešķīra vēl emocionālāku un saulaināku noskaņu, jo mēs patiesi varam lepoties, ka mums līdzās aug jaunā paaudze – jauni talanti. Arī vairāki Bebru pagasta bērni un jaunieši mācās Kokneses Mūzikas skolā un arī viņi piedalījās šajā koncertā. Iveta Bērziņa, Kokneses Mūzikas skolas direktore, pirms uzstāšanās iepazīstināja ar katru jauno mākslinieku.
Kokneses Mūzikas skolas absolvente Helēna Vilde izpildīja trīs dziesmas no dziesmu spēles “Pērses meitene”. Paldies par lielisko sniegumu flautu ansamblim: Sendijai Puišelei, Evijai Kramiņai, Laurai Vildei un Flautas spēles skolotājai Gundegai Ermičai, kora klases audzēknim Gustavam Jakubovičam un Kora klases skolotājai Leldei Kamzolei-Gagainei, saksofonistu ansamblim, kurā spēlēja Alekss Leķis, Raivo Strazdiņš, Ričards Čumakevičs un viņu skolotājam Ziedonim Puķītim. Paldies akordeonistiem: Esterei Riekstiņai, Valteram Riekstiņam, Miledam Gabrielam Zarualam un skolotājai Karolinei Vancānei. Visjaunākie koncerta dalībnieki bija Pūšaminstrumentu spēles audzēkņi Marks Kaktiņš un Marks Adrians Ozols, paldies viņu skolotājam Jānim Grahoļskim.
Kokneses Mūzikas skolas audzēkņi ir muzicējuši lielās koncertzālēs, bet pirmo reizi viņi uzstājās koncertzālē uz vairāk nekā simt gadus veciem grīdas dēļiem Latvijā vienīgajam tēlniekam veltītajā memoriālajā mājā.
Kokneses Mūzikas skolas direktore Iveta Bērziņa, sveicot ar izstādes atklāšanu, sacīja, ka arī mūzikas aprindās nav svešs Agneses Krastenbergas vārds. Viņas audzēkņi no Juglas Mūzikas skolas ir Kokneses Mūzikas skolas rīkotā starptautiskā pianistu konkursa dalībnieki.
Muzeju nakts turpinājumā atjaunoto izstāžu zāli ieskandināja brašie “Kokneses zēni” un viņu vadītāja Ināra Mačuļska. Dziedot un ejot rotaļās, tika vēlēta tūristiem bagāta sezona un labu darbu izdošanās. Arī Vecbebros dzīvojošās ukraiņu ģimenes ar bērniem apmeklēja pasākumu, dziedāja un dancoja kopā ar mums.
“Galdiņu” dārzā koknesieši aicināja uz sadziedāšanos un ikviens varēja nobaudīt “Voldiņa” tēju, vārītu uz ugunskura.
Līdz pulksten vieniem naktī “Galdiņos” tika uzņemti apmeklētāji, jo šajā maija vakarā patiesi visapkārt valdīja Muzeju nakts burvība.