Šogad Laimes lācis, kas iedzīvināts Andreja Upīša darbos, svin 100. dzimšanas dienu, un tas ir pietiekams iemesls, lai divas skolu – Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas un Ķekavas vidusskolas – 6. klases skolēni satiktos un pavadītu interesantu dienu Laimes lāča dzimtajā pusē. Pasākums bija iecerēts arī, lai motivētu skolēnus lasīt, raksturot, pētīt, saprast un izprast.
1923. gadā Andrejs Upīts uzrakstīja lugu “Laimes lācis”, kas vēlāk – 1940. gadā – pārtop par stāstu “Sūnu ciema zēni”. Darbs savas literārās vērtības dēļ noteikti būtu pelnījis iekļaušanu Latvijas Kultūras kanonā, taču autora pretrunīgās personības dēļ tas, visticamāk, nenotiks, bet A. Upīša uzskati un darbība padomju okupācijas gados šajā gadījumā ir ļoti labs piemērs skolēniem, mācot domāt un kritiski novērtēt literāru darbu un tā autoru. Savukārt tāda stāsta vērtība kā leksika šobrīd ir gan šī darba spožums, gan posts, jo skolēniem pietrūkst motivācijas cīnīties ar sev nezināmo vārdu nozīmēm pat tad, ja piemīt laba prasme izmantot elektronisko vārdnīcu to noskaidrošanai.
Lai motivētu lasīt, raksturot, pētīt, saprast un izprast, nepieciešams īpašs tēmas noslēgums, tāpēc tapa sadarbības projekts, kura dalībnieki bija Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas 6.a un 6. b klase un Ķekavas vidusskolas 6.a un 6.c klase.
Viss veltīts stāstam
Darbs sākās ar teksta lasīšanu, jo literatūrā teksts ir pats svarīgākais, bez kura nekāda cita veida kultūras un pašizpausmes māksla nav iespējama. Lasīšana šoreiz veicās pavisam citādi, jo visi gatavojās lielajam mērķim – doties ciemos uz Andreja Upīša dzimto pusi, līdzi ņemot sagatavotu mājasdarbu, proti, iestudējumu, kas veidots pēc stāsta “Sūnu ciema zēni” motīviem. Literatūra kļuva par prioritāti – latviešu valodas stundas, klases stundas un laiks pēc stundām un pirms stundām – viss tika veltīts projektam.
Projekta noslēguma dienā ķekavieši – 56 skolēni un 3 skolotājas – ar savu sagatavoto projekta daļu devās uz Skrīveriem.
Ar laimes lāci – pa takām
Piedzīvojums sākās Skrīveru dendroloģiskajā parkā, kur satikts svarīgākais stāsta varonis – Laimes lācis (paralēlajā dzīvē, tas ir, skolas dzīvē, viņš atsaucas uz vārdu Linda). Un, tā kā Laimes lāci gluži vienu pasaulē palaist nevar, tad viņu un ķekaviešus pieskatīt un pavadīt Sūnu ciema pastaigu takā līdzi nāca skolotāja Daina Vancāne-Viļuma.
Sūnu ciema takā, kas atrodas pāri šosejai tieši pretī dendrārijam un ir pamanāmi marķēta, sastopamas teju visu stāsta varoņu skulptūras, un skolotājas Dainas Vancānes-Viļumas stāstījumā tās atdzīvojās, skolēnu vārdiem runājot, “tā kā lugā”. Taču Ķekavas skolēniem bija ne tikai iespēja atkārtot zināšanas par lasīto un saņemt par to balvā grāmatu, bet arī nācās veikt dažādus ar stāsta saturu saistītus uzdevumus, kurus īpašās stacijās bija sagatavojuši Skrīveru 6.b klases skolēni jeb “lāči”, kuri savu uzdevumu – nepamanīti apsteigt ķekaviešus un sagatavot pārsteigumus – veica godam. Roku veiklību Laimes lācis pārbaudīja arī abām klašu audzinātājām, liekot pārtīt kamolu, kurā bija paslēpta ļoti svarīga dzīves atziņa.
Pirms došanās pārgājienā apkārt Apaļajam ezeram abu skolu sestklasnieki sacentās “desu” spēlēšanā. Lai būtu drošāk un ezerā mītošā čūska un citi briesmoņi nepamostos, ķekaviešu abas klases klusi un plecu pie pleca, vērīgi lūkojoties pēc raganu priedēm, vēl apgāja apkārt Apaļajam. Izskanēja ne viens vien jautājums, kā nez visi trīs sūnciemiešu zēni tika galā ar ragavām un braukšanu to laiku dziļajā ziemā, ja pat neliela sniega kārta un mazliet apledojušās koku saknes lika piedomāt, kur un kā spert nākamo soli.
Atpakaļceļa sarunās vadmotīvs bija “kā ir pie jums” un “pie mums ir tā”: salīdzināšana saistījās tieši ar grāmatu lasīšanu, jo abās skolās skolēni piedalās gan Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, gan regulāri lasa daudz vairāk par minimālo skolas lasīšanas programmu. Pirmā atziņa – “lasa visi” – bija ļoti vērtīga.
Pa ceļam uz Andreja Upīša memoriālmāju tika apskatīti arī visi trīs stāsta liecinieki – avots, akmens un ozols. Daugavas ielas muzejā jutāmies īpaši un gaidīti: sagatavotie uzdevumi skolēniem lika būt aktīviem gan kustībā, gan domāšanā. Noteikti jāpiemin, ka mūs laipni uzņēma un ļāva piedzīvot pirmatklājēju prieku Laimes lāča pļaviņā, kas apmeklētājiem vēl tikai būs pieejama šajā sezonā. Tiklīdz visi kontrolpunkti koku meklēšanas spēlē tika atrasti un visi Andreja Upīša citāti par kokiem atklāti (lēnākajām komandām ar laipnu pašas muzeja vadītājas Ineses Ozoliņas atbalstu), tika ēstas bulciņas un dzerta tēja, kas, no Laimes lāča rokām saņemta, garšoja pavisam īpaši.
Par laimi, kas mājās
Autobusa nākamais pieturas punkts bija pie Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas, kuras slieksni, ar teātra dekorācijām un rekvizītiem apkrāvušies, ķekavieši pārkāpa diezgan satraukušies, jo nu bija pienācis laiks uzstāties ar savu projekta daļu – stāsta fragmentu iestudējumu. Satraukumu mazināja sirsnīgā uzņemšana, un pēc garšīgajām pusdienām un Skrīveru vidusskolas skolēnu pašpārvaldes iepazīšanās aktivitātēm skolas aktu zālē pulcējās teju 90 uz viena viļņa esošu vienaudžu. Klašu prezentācijas, kas iepazīstināja ar katrai klasei raksturīgo, tikai apliecināja, ka Skrīveru un Ķekavas skolu sestklasniekus vieno sports, māksla un darīšanas azarts. Ja tev ir 13 gadu un tu vari uzstāties simt cilvēku auditorijā, tā ir vērtīga pieredze, kas dod pārliecību par sevi arī turpmākajos darbos un projektos. Šeit tiešām īpaši jāslavē Agate (AUV 6.b klase) un Patriks (Ķekava 6.a klase), kas, uzstājoties bez klasesbiedru draudzīgā pleca blakus, izcili veica savu uzdevumu.
Kamēr Ķekavas aktieru grupas vēl sakārtoja sūnciemiešu lakatus un uzlika sniega kupenas, Skrīveru skolas 6.a klase prezentēja Sūnu ciema galveno varoņu raksturojumu. Stāstījumā liela daļa bija veltīta tieši sūnciemietēm, ar kuru nelaimju stāstu Ķekavas 6.a klase iesāka savu iestudējuma daļu. Aktieru spēles prieks aizrāva gan pašus, gan visus skatītājus. No visas lieliskās komandas īpašu atzinību nopelnījis Ralfs, kas, pārņemot saslimušas klasesbiedrenes lomu, tik pārliecinoši spēlēja Tauķieni, ka nevienam pat prātā neienāca, ka vārdi mācīti pēdējā vakarā. Tiesa, gan zālē, gan aizskatuvē bija kāds, kas uztraucās, pārdzīvoja un priecājās mazliet vairāk par pārējiem: Reinis, izrādes režisors, uztraucās, vai un kā viņa iestudējums patiks vecmāmiņai Mārai Krūmiņai, Skrīveru skolas skolotājai. Šī ir vēl viena personīgi nozīmīgā saikne, kas vieno abas skolas.
Ķekavas 6.c klase turpināja stāstu ar savu iestudējuma daļu par trīs zēnu braucienu līdz atziņas iegūšanai par tepat, mājās, esošo laimi, meistarīgi tajā iesaistot atbilstošas latviešu tautas dziesmas. Lugas muzikālais noformējums noskaņoja ballītei, kuras laikā tik aizrautīgi tika dejots, ka piemirsās pat sagatavotās spēles.
Atslēgas vārds – cilvēki
Ciemiņi devās mājās daudz bagātāki, un līdzi tika vestas ne vien dāvanas, bet arī jaunas prasmes, zināšanas un atziņas par sevi un citiem, par sadarbības un saziņas nozīmīgumu.
Visam labajam, kas notiek jebkad un jebkur, atslēgas vārds ir – cilvēki. Atsaucīgi un ieinteresēti, profesionāli un radoši, ideju radītāji un to īstenotāji. Pasaulē vispār viss ir saistīts, un ir svarīgi šo saikni saglabāt, stiprināt un veidot arvien jaunas draudzības.
Plānojot šo literatūras tēmas apguvi, šķita tik acīmredzami, ka man mana audzināmā klase ir jāved uz Skrīveriem. Andreja Upīša Skrīveru vidusskola ir mana skola, kurā es pirmoreiz no savas latviešu valodas un literatūras skolotājas Olgas Deksnes dzirdēju vārdus: “Ilzīt, tev jākļūst par skolotāju!” Stāvot tajā pašā zālē, kur es pirms 29 gadiem saņēmu savu vidusskolas atestātu, un uzrunājot sanākušos, man šķita ļoti svarīgi pateikt paldies skolas direktorei Ieviņai Piļkai. Ir jābūt ļoti sirsnīgam, atsaucīgam un pārliecinātam par sevi, savu skolu un savu komandu, lai piekristu uzņemt ciemos un veltītu tik daudz laika, enerģijas un resursu svešas skolas uzņemšanai tik saistošā, radošā un labi organizētā veidā. Tikpat liels paldies sakāms skolotājai Dainai Vancānei-Viļumai, kuras radošums, enerģija un prasme vadīt un mācīt pusaudžus ir apbrīnojama.
Absolventiem atgriešanās savā skolā vienmēr saistās ar mazliet savādām izjūtām, priekam un skumjām mijoties ar lepnumu, reizēm nožēlu par laika neapturamo ritējumu. Esot ar Skrīveru skolotājiem, ejot ekskursijā ar savas klases bērniem pa skolu un klausoties viņu sajūsmu (“Te izskatās, kā amerikāņu skolā!”), lepnums ņem virsroku. Skola ir citāda, bet tā joprojām ir tas kultūras un kvalitatīvās izglītības centrs, uz kuru ir vērts doties pat no tuvumā esošajām pilsētām. Tās nav tikai subjektīvas izjūtas, to apstiprina arī fakti – Andreja Upīša Skrīveru vidusskolai Draudzīgā aicinājuma skolu reitingā piešķirta 2. vieta lauku vidusskolu grupā.
Šis nebija tikai viens vienīgs projekts, jo pavasarī Ķekava gaida ciemos skrīveriešus, un šī brīža piektklasnieki, uzzinājuši par braucienu uz Sūnu ciema tapšanas vietu, jau ir izteikuši vēlmi: nākamgad brauksim mēs!