Piektdien, 4. martā, Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums tiešsaistēs sanāksmē tikās ar Aizkraukles novada sadraudzības pilsētas Slavutičas (Ukraina) mēru Juriju Fomičevu. Virtuālajā tikšanās reizē piedalījās arī Latvijas plašsaziņas līdzekļu žurnālisti, kuri kopā ar aizkraukliešiem Jurija Fomičeva vēsti nesa ikvienam Latvijā, veidojot ziņu sižetus savos ziņu kanālos – TV3, Latvijas radio, laikrakstā “Staburags”.
Pirmais, ko sarunā pauda Slavutičas mērs Jurijs Fomičevs, bija pateicība gan Aizkraukles novada ļaudīm, gan ikvienam Latvijā un citur pasaulē, kuri domās un darbos atbalsta, ir kopā ar Ukrainu un tās tautu. Mūsu visu emocionālais un arī praktiskais atbalsts ir pamanīts un ir ļoti svarīgs ikvienam Ukrainā, dodot sparu cīnīties un uzveikt agresoru.
Slavutiča, līdzīgi Aizkrauklei, ir izveidojusies kā enerģētiķu pilsēta, tajā dzīvo ap 25 tūkstošiem iedzīvotāju. Lielākā tās iedzīvotāju daļa strādāja un daļa vēl arvien strādā 60 km attālajā Černobiļas AES, ko pašlaik kontrolē krievu armijas karavīri. Neievērojot piesardzību, tie ar savas tehnikas ķēdēm un riteņiem paceļ gaisā Černobiļas zemē iegūlušos radioaktīvos putekļus un izvadā tos pa visu apkārtni, tā tuvējā apkārtnē ceļot radiācijas fonu. Lai arī šāds radiācijas līmenis pārlieku neapdraud iedzīvotājus, pieredzējušie enerģētiķi to uztver kā nesaprotamu nolaidību un neizpratni par situāciju Černobiļas slēgtajā zonā un kodolenerģētikas drošības pamatprincipos.
Sarunas laikā ritēja devītā kara diena. Slavutiča atrodas krievu armijas aplenktajā teritorijā, no kuras izkļūt nav iespējams. Tomēr teritorija ir gana plaša, tā aptver arī piegulošos ciemus, kuru iedzīvotāji šobrīd, cik vien iespējams, atbalsta pilsētās dzīvojošos. Pilsētniekiem piegādā un izsniedz svaigu pienu, bet no savāktajiem graudiem, paši tos maļot, cep maizi, ko izsniedz ierobežotā daudzumā, jo pārtikas piegāžu no ārpuses nav. Sāk trūkt arī medikamentu, it īpaši smagi slimajiem, kuriem nepieciešama īpaša ārstēšana un zāles. Taču kopumā pilsētas iedzīvotāji pašlaik jūtas samērā labi, jo pašā pilsētā ir miers, nenotiek aktīva karadarbība, taču pavisam citāda aina ir 40 km tālāk – Čerņigovas pilsētā.
Fomičevs stāsta, ka Čerņigova tiek pakļauta regulāriem uzbrukumiem – ir sagrautas trīs slimnīcas, kardioloģijas centrs, izglītības iestādes, mierīgo iedzīvotāju mājas, pilsētas galvenais laukums. Ja kara pirmajās dienās netika bombardētas civilās teritorijas, tad pēdējo dienu notikumi kļūst arvien nežēlīgāki, uzbrukumi tiek vērsti pret civiliedzīvotājiem, krievu karavīriem trūkst pārtikas un degvielas, kas rada vēlmi to ar spēku paņemt no vietējiem iedzīvotājiem. Taču mērs uzsver: pateicoties šim karam, Ukraina un tauta ir pārdzimusi, mainījusi uztveri un domāšanu, kļuvusi tik saliedēta kā vēl nekad, vienojot visas valstī mītošās tautības vienā stingrā dūrē, kas nenogurstoši dos triecienu pēc trieciena agresoriem. Tāpēc viņš ir pārliecināts, ka Ukraina uzvarēs, lai ko tas prasītu.
Tomēr, lai šī uzvara pienāktu pēc iespējas ātrāk, ir nepieciešams pārējās pasaules atbalsts. Ukraiņi izmisīgi lūdz “slēgt debesis” virs Ukrainas, taču, ja tas nav iespējams, tad lūdz palīdzēt viņiem ar modernām, efektīvām pretgaisa aizsardzības sistēmām. Ukraiņi nosargās savu teritoriju uz zemes, bet viņiem ir grūti cīnīties pret pārspēku gaisa telpā. Ikviena veida organizēta un mērķēta palīdzība ir svarīga un ļoti vajadzīga Ukrainas tautai un tiem, kas cīnās pret pēdējo desmitgažu ciniskāko agresoru.
Par spīti visam, sarunas nobeigumā Jurijs Fomičevs ir optimistiski noskaņots – lai arī šobrīd ikvienam Ukrainas iedzīvotājam ir emocionāli un fiziski ļoti smags laiks, pateicoties nenovērtējamam mūsu un pārējo valstu un to iedzīvotāju garīgajam un praktiskajam atbalstam, viņi ir apņēmības pilni izturēt un uzvarēt šo absurdo karu. Pienāks diena, kad Ukraina atkal zels un plauks, un kļūs par vienu no attīstītajām un pārtikušajām valstīm Eiropas saimē.