Kas ir karš? Asaras, izmisums, ieroči, asinis, nāve… Cik kodolīgi, tik skaudri skan bērnu atbildes 24. februārī piemiņas pasākumā, kas Bebru pamatskolā veltīts 365 kara dienu plosītajai Ukrainai.
Karu Latvijas bērni, tāpat kā viņu skolotāji, savā mūžā varēja pazīt vien no vēstures grāmatām, muzeju izstādēm un vēsturiskām filmām. Tomēr Krievijas prezidents Putins bērnību zem mierīgām debesīm laupījis tūkstošiem ukraiņu bērnu, un kara šausmas tepat un tagad licis apjaust bērniem visās Eiropas valstīs, īpaši tajās, kas atrodas kaimiņos ļaunuma impērijai. Neviens pieaugušais, neviens politikas eksperts neparedzēja, ka Otrā pasaules kara nežēlība, nāves briesmas un bezjēdzība Eiropā atkārtosies 21. gadsimtā. Te nu vietā gudrība: “Vēsture atkārtojas”.
Vēstures skolotāja Ieva Puniņa kartē iezīmēja Ukrainas teritoriju, kuru okupējusi Krievijas armija un par kuras atgūšanu ar rietumu valstu sniegto atbalstu jau veselu gadu cīnās ukraiņi.
Kāpēc kari izceļas? Klātesošos domāt rosināja pasākuma vadītāja Anna Romanovska. Nesaskaņu dēļ, kāda valsts vēlas lielāku teritoriju, tāpēc, ka nesaprot, ko dara. Cik bērnišķīgi, tik patiesi. Krievija radusi uzvarēt un pakļaut, tajā pašā laikā neapzinoties, ko tā dara. Karš ir bezjēdzīgs, tas laupa nevainīgu cilvēku dzīvības, iznīcina kultūras sasniegumus. Skolotāja Ieva Puniņa īsi pastāstīja par seno Kijivas Krievzemi 10. gadsimtā, par mongoļu – tatāru padzīšanu 14. gadsimtā, par Krimas anektēšanu 2014. gadā.
Izjusti tika nodziedāta tautasdziesma “Es karā aiziedams”. Skolēni runāja dzejoļus par mājām, par pazaudētām mājām, kā dēļ cilvēks kļūst par “putekli un pameslu zem svešu tautu kājām”. Kā jūtas ukraiņu bērni pie mums, zina tikai viņi paši, dzejoļiem izskanot, lika aizdomāties Anna Romanovska.
Lai skolēni apzinātos to, ka mūs sargā NATO armija un ka Austrumu flanga valstis (B9) ir vienotas kā nekad agrāk, vēstures skolotāja atgādināja par ASV prezidenta Džo Baidena viesošanos Kijivā un Varšavā 22. februārī, kur B9 vadītāju tikšanās laikā arī Krievijai draudzīgā valsts Ungārija beidzot nosodīja Krievijas uzsākto plaša mēroga karu Ukrainā.
9. klases skolniece Evelīna Šlesere uzstājās ar eksāmenam sagatavoto runu “Ja es būtu filmu režisore”. Viņa uzņemtu dokumentālo filmu par Krievijas karu Ukrainā. Evelīna dalījās atmiņās un sajūtās pirms gada, kad uzzināja par notiekošo Ukrainā. Viņa bija satriekta, nezināja, vai, pārnākot no skolas, satiks ģimeni, tik liels bija pārdzīvojums, jo Krievija draudēja arī Latvijai. “Ukraina, tu neesi viena, mēs esam ar tevi!” Tā runa tika pabeigta, un kosmosā palaistie vārdi noteikti dos spēku varoņiem.
Kara pretmets ir miers, un tā simbolu – miera balodi – 1949. gadā radīja gleznotājs Pablo Pikaso. Skolēni zīmēja miera balodi ar pasaulei nesto zaļo olīvzariņu knābī. Kara un miera stundas nobeigumā skanēja mūzikas skolotājas Liānas Haritonovas pavadītā dziesma “Sarkandaiļi roze auga”. Izdziedot pēdējos vārdus “karavīra dvēselīte sēd zobena galiņā”, domājām par visiem tiem karavīriem, kuri šobrīd cīnās par savas dzimtenes pēdu, maksā par to, lai apturētu Krievijas diktatora gribu valdīt pār citām tautām un svešām zemēm.
Zili dzeltenās sveces, kas dega pie Ukrainas un Latvijas karogiem, pārcēlās uz pagalmu, kur atrodas piemiņas akmens Bebru pagasta represētajiem cilvēkiem, kas cietuši no tās pašas ļaunuma varas laikā, kurš vēl pērn mums likās tāls un sen aizgājis. Izrādās, ka krievu šovinisms ir dzīvāks par dzīvu, ka joprojām atrodamies neuzvarētā ļaunuma tuvumā. Mums jābūt modriem, vienotiem, drosmīgiem, nesalaužamiem savā patriotismā, kāda ir ukraiņu tauta. Pirmais kara gads vairojis arī mūsu labestību, iejūtību, vērtību pārvērtēšanu.