Vecbebros biškopība bija, ir un būs – ar tādu pārliecību 3. septembrī Bebru pagastā godināja Vecbebru biškopības skolas simtgadi, sirsnīgi sagaidot bijušos pedagogus un darbiniekus, ikvienu, kas ir piederīgs mācību iestādes bagātā mūža rakstam. Šajā dienā Latvijas Biškopības vēstures muzejā tika svinēti Medus svētki, bet Vecbebru tehnikumā atklāja izstādi “Laika upe” – veltījumu skolas dižajai jubilejai.
Vecbebru biškopības skolas godināšanas pasākums notika, pateicoties vietējo bebrēniešu – bijušo skolas darbinieku – iniciatīvas grupai, rosināts labdarībā, piemiņā un mīlestībā pret šo skolu. Saulainā rudens diena ļoti daudziem, kuri mēroja ceļu uz Vecbebriem, bija atgriešanās jaunībā, skaistās un neaizmirstamās atmiņās.
“Laika upe”
Tālu staro tās mājas, kurās mīt bites. 1922. gadā Vecbebru muižas ēkā nodibinātā Vecbebru biškopība skola savu īpašo starojumu saglabājusi cauri laiku lokiem. Gadu gaitā mainījušies skolas nosaukumi, bet izsenis Vecbebru vārds Latvijā daudzināts kā vieta, kur godā celtas biškopības tradīcijas, zināšanas ieguvuši ēdināšanas servisa speciālisti. Skola turpina dzīvot tās izcilajos pedagogos un audzēkņos, kuri ar savu veikumu tālāk nes Vecbebru vārdu. “Laiks nav svarīgs. Svarīgi ir cilvēki” – šie Imanta Ziedoņa vārdi lasāmi vēstures skolotājas Ievas Puniņas veidotajā izstādē “Laika upe”, kurā ar seno dienu fotogrāfijām no Latvijas Biškopības vēstures muzeja un Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja krājuma, apkopotajiem materiāliem par 25 personībām savijās kopā gadu desmiti un notikumi. Divu mēnešu laikā, gatavojoties skolas simtgadei, Ieva Puniņa ir paveikusi milzīgu darbu, šajā “Laika upē” izstāstot Vecbebru biškopības skolas stāstu no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Skolas godināšanas pasākumā izteiktie atmiņu stāsti sasaucās ar izstādes vēstījumu.
Iepriekš piesakoties pie Austras Midegas, izstāde būs aplūkojama Vecbebru tehnikuma otrajā stāvā, bet pēc tam tiks pārvesta uz Latvijas Biškopības vēstures muzeju.
Vietā, kur viens otru vienmēr sveicina
Pēc pulcēšanās un reģistrēšanās Vecbebru tehnikumā pasākuma dalībnieki devās gājienā uz Vecbebru muižas pagalmu.
Ar dziesmu par Vecbebriem klātesošos sveica Bebru pagasta vokālais ansamblis “Nianse”. Vecbebru Biškopības skolas godināšanas dienu atklāja Kokneses apvienības pārvaldes vadītājs Ilmārs Klaužs, kuram arī pirmās darba gaitas kā pedagogam iesākās Vecbebru tehnikumā.
“Vecbebru biškopības skolu atvēra 1922. gada 28. janvārī, bet pēc simts gadiem – 2022. gada pavasarī kopā sanāca iniciatīvas grupa – Vecbebru tehnikuma bijušie darbinieki Sarmīte Plūme, Ieva Puniņa, Irēna Upmale, Maija Pumpuce, Gunta Krievāre, Austra Midega, Jānis Midegs, pieaicinot vēl citus palīgus un konsultantus, lai organizētu skolas simtgades svinības. Sirsnīgs paldies visiem par kopīgi paveikto! Man bija gods Vecbebru tehnikumā strādāt laikā, kad skolā mācījās ap 400 audzēkņu, kad visapkārt valdīja rosīga dzīve. Atminos, kā tehnikuma direktors Vilnis Plūme 1. septembrī audzēkņiem teica: “Te cits citu vienmēr sveicina.” Šeit jaunieši saņēma ne tikai teicamas zināšanas, bet mācījās arī cilvēcību. Lai arī 2017. gadā mācību iestāde tika slēgta, to savā paspārnē paņēma Ogres tehnikums direktores Ilzes Brantes vadībā. Pagājušajā gadā pieaugušo apmācības programmu apguva 64 cilvēki, arī Latvijas Biškopības vēstures muzejs ir ieguvis jaunu elpu. Savulaik izcilā biškopības pasniedzēja Andreja Miža ieguldījums tiek godam turpināts. Tāpēc varam droši sacīt: Vecbebros biškopība bija, ir un būs!” – sveicot skolas simtgadē, sacīja Ilmārs Klaužs.
Skola pelnījusi atdzimšanu
Latvijas Biškopības vēstures muzejs Vecbebros ir vecākais biškopības vēstures muzejs Latvijā, kas glabā vērtīgas liecības par skolas vēsturi un biškopības tradīcijām. Tagadējā muzeja vadītāja Iveta Mize pateicās par ieguldījumu muzeja veidošanā ilggadējai vadītājai un biškopības skolotājai Anitai Svokai.
Gaiši, sirsnīgi un saviļņojoši pie senās skolas ēkas skanēja atmiņu stāsti. Ikviens, kurš reiz vēris skolas durvis, sajutis tās starojumu, savās atmiņās un sirdī var uzrakstīt visskaistāko atmiņu stāstu.
Šī tikšanās bija atgriešanās jaunībā audzēkņu mīlētajai biškopības skolotājai Monikai Mizei. 1960. gadā divi tikko augstskolu beiguši speciālisti – Monika un Andrejs Miži tika norīkoti darbā uz Vecbebriem. Lūk, mazs ieskats Monikas Mizes atmiņu stāstā: “Sniegiem bagātā 1960. gada marta vidū mūs no Kokneses stacijas uz Vecbebriem atveda balta zirdziņš kamanās. Iebraucām vietā, kur jau iztālēm kalnā bija redzama skaista mūra ēka. Tolaik skolas priekšā auga divas lielas gobas ar milzīgiem vainagiem. Pavasarī ziedēja baltās akācijas, pa kaskādi lejā tecēja strautiņš, turpat netālu sēdēja tēlnieka Voldemāra Jākobsona
veidotais akmens lācītis ar medus podu. Nākot pa ceļu augšā, parka labajā pusē uzkalniņā stāvēja Jākobsona “Tautumeita”. Mani apbūra šī vēsturiskā vieta ar savu īpašo auru. Skolā mājoja silta un draudzīga gaisotne, audzēkņi bija lauku bērni, daži gadu ziņā vecāki par mani. Mācīšanās bija vienkārša – ko stundās pārrunājām, izmēģinājām praksē mācību dravā, bija jādodas palīgā arī kolhoza dravās. Pie mācību iestādes tika izveidota biškopības izmēģinājumu stacija, kas deva iespēju attīstīt zinātnisko darbu. Atminos, kā 1972. gadā svinēt skolas 50 gadu jubileju ieradās 900 skolas absolventu. Galdi tika klāti vietā, kur tagad ir biškopības muzejs. Mielastu gatavoja skolotājas Annas Bīnes komanda mācību virtuvē. Meitenes baltos halātiņos un cepurītēs “zosu gājienā” ēdienus aiznesa uz svētku vietu. Domājot par nākotni – Vecbebru biškopības skola ir pelnījusi atdzimšanu. Novēlu, lai darbīgiem cilvēkiem izdodas to atjaunot!”
Pirmā lieldrava valstī
Latvijas Biškopības biedrības padomes priekšsēdētājs Juris Šteiselis, dāvinot ziedus savai visjaukākajai skolotājai Monikai Mizei, atklāja, ka Vecbebros pavadīts laimīgs dzīves laiks. Viņš ir ne tikai šīs skolas absolvents, bijis arī pasniedzējs un mācību dravas vadītājs. “1973. gadā, kad sāku mācīties tehnikumā, manuprāt, Latvijas biškopība piedzīvoja uzplaukumu. Vecbebros tika radīta pirmā lieldrava valstī. Mūsu kursam bija laime mācīties pie talantīgiem pasniedzējiem Andreja Miža, Monikas Mizes, Tālivalža Kriškalna, Vilmas Kamolas. Pateicoties šai skolai, visa mana turpmākā dzīve saistīta ar biškopību. Latvijas Biškopības biedrības vārdā sveicu visus skolas dižajā jubilejā!” – ar pateicību sacīja Juris Šteiselis.
Sveicienus skolas simtgades dalībniekiem veltīja Ogres tehnikuma direktore Ilze Brante. “2017. gadā toreizējā Kokneses novada pašvaldība lūdza Izglītības un zinātnes ministriju, lai Ogres tehnikums pārņem Vecbebru tehnikuma īstenojamās programmas. Tas bija liels izaicinājums, bet mēs esam lepni, ka esam to izdarījuši. Šobrīd mūsu atbildībā ir Latvijas Biškopības vēstures muzejs, mācību dravā ir 60 bišu saimes. Mēs varam būt stipri, jo mums ir labi atbalstītāji un sadarbības partneri. Paldies Latvijas Biškopības biedrībai un Ogres novada biškopības biedrībai,” ar gandarījumu bilda Ilze Brante.
Pie sliktiem cilvēkiem bites nedzīvo!
Šajā dienā tika daudzināta ne tikai Vecbebru biškopības skolas simtgade, bet šogad aprit 50 gadu kopš Vecbebru sovhoztehnikuma izveides. Bebrēnietis Jānis Midegs dalījās atmiņās par piepildītiem un bagātiem
darba gadiem: “Pirmajos sovhoztehnikuma gados vairākkārt mainījušies sovhoztehnikuma vadītāji, bet no 1980. gada, kad par direktoru sāka strādāt Vilnis Plūme, nākamajos 20 gados notika vislielākā celtniecība Bebru pagasta centrā un teicami attīstījās lauksaimnieciskā ražošana. Te strādāja cilvēki, kas no saviem vecākiem bija mantojuši darba tikumu un latviskās vērtības.”
Atkalredzēšanās prieks virmoja Maijas Malaševskas atmiņu stāstā, kurai 20 dzīves un darba gadi pavadīti Vecbebros. “Mēs visi esam pie skaistās Vecbebru muižas, kas ir daudzu vēsturisku notikumu aculieciniece, bet šobrīd mēs to varam uzskatīt par Bebru pagasta atpazīstamības zīmi un vietvārda Vecbebri saglabātāju. Manuprāt, galvenais, uz ko var atskatīties mācību iestāde, ir tās audzēkņi, kas savas zināšanas un darba mīlestību ieguva tieši šeit Vecbebros.
Mūsu audzēkņu vārdi skan tālu Latvijā. Viens no mūsu skolas gadu ziņā dižākajiem absolventiem pirms dažām dienām sagaidīja 95. dzimšanas dienu. Tautā iemīļotais mākslinieks Gunārs Placēns ir labākais biškopis starp aktieriem un labākais aktieris starp biškopjiem.
Liela autoritāte biškopjiem un arī man bija Pauls Nebēdnieks, izcils pasniedzējs ar lielu humora devu. Biškopja izlaidumos Pauls mēdza norādīt uz pirmo uzdevumu, kas viņiem jāveic, atgriežoties mājās – jums jāpieiet pie katra bišu stropa, pie skrejas jāpieliek diploms, lai bites tagad redz, ar ko ir darīšana! Un paturiet prātā, ka pie sliktiem cilvēkiem bites nedzīvo! Nevaru nepieminēt arī tehnikuma mājturības nodaļu, tajā savulaik bija skaista tradīcija – pēdējā nodarbībā pirms eksāmenu sesijas piesēst pie viesību galda. Viņi paši sev uzbūra svētkus ar skaisti noformētu galdu un īpaši izmeklētu ēdienu. Imants Ziedonis savulaik par vienu no visizcilākajām Vecbebru tehnikuma personībām Annu Bīni ir teicis: “Tik vienkārši izsmalcināti viņas meitenes klāja galdus, kāds īpašs svinīgums, kāda skaista mācēšana apkalpot.”
Bija laiks, kad audzēkņi un darbinieki aktīvi darbojās, iesaistoties divos koros, divos deju kolektīvos un dramatiskajā kolektīvā. Jauniešu deju kolektīvs “Kāre” un vidējās paaudzes deju kolektīvs ar savu dejot prieku Vecbebru tehnikuma vārdu uznesis pašās augstākajās Latvijas kultūras dzīves virsotnēs. Un kur vēl neizsīkstošā sporta dzīve ar godalgotiem startiem rajona un republikas mērogā. Šajā laikā izjutām ļoti lielu Viļņa Plūmes un Jāņa Krievāra atbalstu.
Gatavojoties šim pasākumam, man gribējās ielūkoties vēsturē. 50. gadu beigās deju vakaros bija izveidojusies ļoti skaista tradīcija: pēdējās dejas laikā skanēja melodija tautasdziesmai “Upe nesa ozoliņu”, visi balles
dalībnieki to kopējā aplī dejoja un dziedāja. Šī dziesma vēlāk visos nozīmīgos tehnikuma svētkos tika dziedāta kā himna, kā savdabīga saikne starp cilvēku, darbu un dabu. Mūsu brīnišķīgā pasniedzēja Vilma Kamola kādreiz teica: “ Bites lido tikai tad, kad gaiss ir mierīgs un silts, debesis gaišas un bez lietus. Lai mums visiem ir gaišas debesis, mierīgs prāts, laba veselība, un lai Vecbebri uzplaukst!”
Pabūt jaunības zemē
Vecbebru Biškopības skolas simtgades jubilejā atkal skanēja kopīgi dziedātā tautasdziesma “Upe nesa ozoliņu”. Turpinājumā pasākuma dalībnieki vēl devās sajust Medus svētku gaisotni uz Latvijas Biškopības vēstures muzeju, apmeklēja tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālo māju “Galdiņi”, tika organizēts brauciens uz Zutēnu kapiem, kur atdusas vairāki mūžībā aizsauktie skolas pedagogi un darbinieki.
Pirmo reizi Latvijas Biškopības vēstures muzeja pagalmā uz Medus svētkiem aicināja Ogres tehnikums – mācību iestāde, kura turpina apmācību programmā “Biškopis”. Kā pastāstīja muzeja vadītāja Iveta Mize, uzzinot, ka Vecbebros svinēs biškopības skolas jubileju, Ogres tehnikuma direktorei Ilzei Brantei un pārējiem kolēģiem radusies ideja ar Medus svētkiem popularizēt muzeju un biškopības tradīcijas Vecbebros.
Šobrīd Vecbebru mācību dravā ir 60 bišu saimes un divas novietnes. Svētku apmeklētāji varēja apskatīt muzeja ekspozīciju un nobaudīt Vecbebru bitīšu savākto viršu un dažādu ziedu medutiņu. Tā kā medus, siers un maize ir lieliski saderoši produkti, Medus svētkos piedalījās biedrība “Siera klubs” ar PKS “Straupe”, “Rankas piens” un “SierŠtelle” sieriem, kā arī Latvijas maiznieku biedrība. Savukārt Ogres tehnikuma topošie pavāri cienāja ar gardu zupu, bet muzikālu noskaņu radīja mūziķi no Ogres – Liene un Toms Grīnhofi.
Vecbebru tehnikumā visi bija sirsnīgi aicināti nobaudīt svētku kliņģeri un Ogres tehnikuma dāvāto medu kūku.
Brīnišķīgu dāvanu svētku svinētājiem bija sarūpējis Kokneses kultūras centrs un Kokneses apvienības pārvalde. Veltījuma koncerts “Dziedi, jel” bija dvēseliski skaista un romantiska pastaiga mūzikā kopā ar Kristīni Zadovsku un Jāni Lūsēnu. Talantīgās mākslinieces izpildījumā skanēja Jāņa Lūsēna dziesmas ar Viļa Plūdoņa, Kārļa Skalbes, Jāņa Poruka un Māras Zālītes vārdiem.
Pēc koncerta vēl raisījās atmiņu stāsti un laba vēlējumi savai mīļajai skolai. Visvecākais biškopības skolas 1958. gada absolvents un arī darbinieks svētku svinībās bija 88 gadus vecais Jānis Loks. No Ogres ceļu uz Vecbebriem viņš bija mērojis kopā ar sievu Maigu, arī skolas absolventi. Pēc skolas beigšanas jaunais speciālists trīs gadus nostrādājis skolas saimniecībā. Te arī saticis savu mūža mīlestību Maigu. “Mums bija prieks atkal pabūt mūsu jaunības zemē, atminēties mūsu brīnišķīgos skolotājus un jaukos kursa biedrus,” atzina Jānis un Maiga Loki. Biškopja amatu un prasmi Jānis Loks nodevis tālāk savam dēlam. Tas ir tikai viens mazs apliecinājums, ka Vecbebru Biškopības skola dzīvo tālāk savos audzēkņos, viņu jaunajā paaudzē.
Paldies par atbalstu Bebru pagasta pakalpojumu centra vadītājai Jolantai Mašinskai. Uldim Krievāram, Artūram Plūmem, Ērikai Stradei, SIA “Vecsiljāņi” un daudziem citiem, kuri ar savu darbošanos un labo gribu palīdzēja svētku dienas organizēšanā
